Mūsdienās Jaroņa kritene ir neliels, taču samērā dziļš ezeriņš – tā diametrs ir ap 32–34 metri, bet dziļums sasniedz 7,3 metrus.

1957. gada martā šeit, līdz tam līdzenā laukā, pēkšņi izveidojās dziļa karsta kritene. Sākotnēji tā bija ap 14 metrus (!) dziļa bedre ar gandrīz vertikālām malām – augšējos 8–9 metros atsedzās kvartāra nogulumi, bet dziļāk – devona perioda Tatulas svītas ģipšakmens un dolomīts. Zem šiem iežiem uz brīdi pavērās tukšums, kurā bija saskatāma plūstoša ūdens straume.

Dažu gadu laikā kritenes malas nogruva, bedre kļuva seklāka un platāka, nobiras aizpildīja dziļumā redzamo alas atvērumu, un Jaroņa kritenē sāka uzkrāties lietus ūdens.

Kopš kritenes izveidošanās ūdens gan vairākkārt atradis ceļu uz pazemes tukšumiem – ezers periodiski aizplūdis, atstājot dubļainu gultni, kas ar laiku atkal piepildījusies ar lietus un sniega ūdeņiem.

414 | 23-04-2026

Strīķupes kreisajā krastā, aptuveni pa vidu starp Stoķu klintīm un Kalējalu, atrodas vēl viens skaists dabas piemineklis – Nebraukšu iezis.

Šī klints pārsteidz ar savu lielumu – nākot no Stoķu klinšu puses, Strīķupes krasti pirms tam ir zemi, un nekas neliecina, ka drīz pavērsies iespaidīgs atsegums.

Tomēr te tas atklājas – līdz klints pakājei ved stāva taciņa, un lejup nonākot, paveras skats uz krāšņu smilšakmens sienu. Klinti abos galos apskalo Strīķupe, savukārt tās vidusdaļā, kad ūdens līmenis upē ir zemāks, izveidojas plašāka smilšu sēre.

Lielu daļu klints virsmas aizņem plaša niša – gandrīz visā platumā klints veido izteiktu pārkari virs tās. Pa smilšu sēri iespējams ieiet nišas dziļumā, kur redzams, ka tā turpinās kā šaura ala.

Klints, protams, bijusi zināma jau sen. Tā nosaukta Nebraukšu māju vārdā – klints atradusies Nebraukšu zemē, lai gan pašas mājas bijušas attālāk no upes, pie Vaidavas–Strīķu ceļa.

Lejpus klints agrāk pāri upei veda Nebraukšu laipas – mūsdienās tās vairs nav saglabājušās, lai gan meža ceļš līdz upei joprojām ir redzams. Pretējā krastā plešas plašāka pļava, aiz kuras sākas skaistais Šikoru mežs.

Alu klintī 1995. gada jūlijā atklāja Imants Jurģītis. Ieeja tajā ir ļoti šaura, taču dziļāk ala paplašinās, un griestu augstums pārsniedz vienu metru. Strīķupei pieplūstot, ala applūst, un tajā nonāk arī upes sanesas – koku zari, zāle un citi peldoši materiāli.

413 | 22-04-2026

Apmēram 40 metrus lejpus Ģendertu atseguma atrodas mazāka Burtnieku svītas smilšakmens klints – ap 4 metrus plata un tikpat augsta. No tās pamatnes izplūst spēcīgs avots, kas izveidojis dziļu alu – Ģendertu alu.

Šī klints un ala atrodas aptuveni 15 metrus no Salacas, un, visticamāk, laivotāji to nepamana. Tomēr ala ir salīdzinoši dziļa. Tās ieeja nebūt neaicina doties iekšā – tā ir zema sprauga, kuras “grīdu” klāj aukstais avota ūdens.

Ja pietiek drosmes un vēlēšanās izspraukties cauri avota strautam, alas iekšienē telpa kļūst plašāka – griestu augstums sasniedz ap 1,3 metrus. Tālāk atkal seko sašaurinājums, tad paplašinājums… un tā vairākas reizes – kopumā četras –, līdz ala noslēdzas. Spriežot pēc tā, ka alā nokļuvuši koku gabali un pat cilvēku radīti atkritumi, alā no virszemes caur kādu iegruvumu iekļūst ūdens.

412 | 21-04-2026

Lejpus Skaņā kalna Salacas kreisajā krastā sastopami vairāki nelieli atsegumi, līdz pēc aptuveni 1,5 kilometriem (mērot pa upes straumi) paveras nākamā lielākā klints – Ģendertu atsegums.

Pēc diženā Skaņākalna šī klints vairs nešķiet tik iespaidīga. Turklāt tā nav saskatāma no upes – atsegums atrodas apmēram 20 metrus no krasta, un to aizsedz mežs.

Tomēr arī šis Burtnieku svītas smilšakmens atsegums ir pievilcīgs – klints virsma pārsvarā ir gluda, nedaudz pārkarena un viegli izliekta. Iespējams, ja priekšā neaugtu mežs, arī Ģendertu klints radītu nelielu atbalss efektu.

Klintī ir salīdzinoši maz uzrakstu, un tie pārsvarā ir seni – tapuši 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. Atsegtajos slāņos labi saskatāms seno devona perioda jūras straumju veidotais slīpslāņojums.

Apmēram 40 metrus tālāk uz ziemeļiem atrodas nākamā klints, kuras pakājē ir Ģendertu ala ar avotu. Savukārt, nākamajā Salacas līkumā ir milzīgā Govs ala.

411 | 21-04-2026

Bānūžu Velnakmens ir iespaidīgs! Tas atrodas skaistā vietā – skrajā mežā, stāvajā Bānūžu ezera ziemeļaustrumu krastā. Šeit ezers pieguļ ledāja veidojumam – Bānūžu-Lodes kēmu terasei, uz kuras nogāzes tad arī atrodas akmens.

Atnākot līdz akmenim pa taciņu, var papriecāties gan par skatu, kas paveras no augšpuses, ar ezeru fonā, gan arī par to, cik liels šīs akmens izskatās, skatoties uz to no lejpuses.

Lielais akmens piesaistījis uzmanību arī senatnē. Ar akmeni ir saistītas teikas par Velnu: Velns esot būvējis akmeņu tiltu pāri Bānūžu ezeram un lielījies, ka pēc uzcelšanas Velnam piederēšot katrs desmitais cilvēks.

Šādi Velna plāni izraisījuši Dieva dusmas – tas licis Pērkonam iespert akmens tiltā un akmeņi izmētāti visapkārt. Šādi radies arī Velnakmens.

Cits nostāsts vēsta – netālajā Stūriņu rijā reiz vecs vīrs līdz vēlai naktij tīrījis linus. Pēkšņi pusnaktī sākuši dziedāt visi apkaimes gaiļi, ezers sācis krākt un šalkt. No rīta vīrs gājis mājup – ceļš gar ezeru esot bijis nosēts ar akmeņiem, kurus ezers naktī izmetis krastā. Lielākais no tiem bijis Velnakmens.

410 | 20-04-2026

Iespējams, ka Latvijā bedrīšakmeņu ir krietni vairāk, taču līdz šim apzināti mazāk nekā 100. Bedrīšakmeņi ir savdabīgs kultūras pieminekļu veids – akmeņi, kuru virsmā iekaltas nelielas bedrītes. Tās, visticamāk, veidotas aizvēsturiskos laikos, ilgi pirms kristietības ienākšanas.

Igaunijā bedrīšakmeņi ir ļoti izplatīti – tur apzināti vairāk nekā 1800 šādu pieminekļu (sk. pārskata karti ar šo akmeņu izvietojumu Igaunijā). Tādēļ nav pārsteigums, ka viens no tiem nonācis arī Igaunijas Nacionālā muzeja ekspozīcijā.

Šis muzeja eksponāts sākotnēji atradās vietā, kur tika pārbūvēts Tallinas–Tartu ceļš – visdrīzāk tuvāk Tallinai, jo lielākā daļa bedrīšakmeņu koncentrēta Ziemeļigaunijā. Tā kā akmeni sākotnējā vietā saglabāt nebija iespējams, 1994. gadā tas tika pārvietots uz Igaunijas Nacionālo muzeju.

Sākotnēji akmens bija apskatāms muzeja izstādē, un jau tolaik uz tā tika atstāti ziedojumi. Tādējādi šis senais kultūrvēsturiskais objekts it kā iedzīvināja jaunu tradīciju (visdrīzāk, arī sākotnēji uz bedrīšakmeņiem tika atstāti ziedojumi, taču tam nav drošu pierādījumu).

Novērojot akmens un apmeklētāju mijiedarbību, bedrīšakmens tika iekļauts arī 2016. gadā atklātā jaunā Igaunijas Nacionālā muzeja ekspozīcijā. Šis eksponāts stāsta ne vien par Igaunijas aizvēsturi, bet arī apliecina, ka mūsdienu cilvēkam tas nav tikai parasts akmens.

Uz akmens atstātie ziedojumi nonāk muzeja ziedojumu fondā.

409 | 19-04-2026

Mazsalacas bedrīšakmens, līdzīgi vairumam Latvijas bedrīšakmeņu, tika atklāts salīdzinoši nesen – 2002. gada maijā akmens arheoloģisko vērtību apzināja Ansis Opmanis. Šis atradums apliecina, ka kaut ko jaunu un līdz šim nezināmu var atklāt pat pilsētās – akmens atrodas ap 150 metrus no Mazsalacas luterāņu baznīcas!

Akmens virsmā aizvēsturiskos laikos ir iekaltas 32 bedrītes – dažas no tām ir labi saskatāmas arī tagad, lai gan vairumu no tām gan var saskatīt tikai uzmanīgāki pētnieki. Akmens sānos ir arī divas lielākas iedobes.

Bedrīšu diametrs ir no 3,5 līdz 7 cm, dziļums – ap 0,2-1,1 cm.

408 | 18-04-2026

Bānūžu pilskalna un ezera apkaimē sastopami vairāki avoti, taču viens no tiem – uz ziemeļiem no pilskalna – ieguvis īpašu nozīmi. Šis nelielais avots, dēvēts par Bānūžu Svētavotu, izsenis uzskatīts par dziedniecisku.

19. gadsimtā pierakstītajos nostāstos minēts, ka līdzās Bānūžu pilskalnam atradies Jāņa kalns ar svētozolu (tas atradies uz dienvidiem no pilskalna, taču pats ozols nav saglabājies), kā arī svētavots. Par šo avotu stāstīts, ka tā ūdens spējis dziedināt visas kaites.

Jau kopš seniem laikiem vietējie ļaudis veduši avota ūdeni uz mājām – nostāsti vēsta, ka parasts ūdens ziemās sasalis, bet šī avota ūdens pat traukos palicis nesasalis.

Mūsdienās avotiņš ir labiekārtots. Vieta, kur tas izplūst virspusē, aizsargāta ar betona grodu un vāku, savukārt ūdeni iespējams paņemt no īpaši veidotas teknes. Pašvaldība rūpējas par teritorijas uzturēšanu, un arī mūsdienās pie avota ierodas daudzi cilvēki – īpaši šim nolūkam izveidotajā stāvlaukumā regulāri piestāj apmeklētāji, lai paņemtu svētavota ūdeni līdzi uz mājām.

407 | 17-04-2026

Biržu pievārtē atrodas nelielais Karajimiška ciematiņš – neparasta vieta, kur dzīve nav nemaz tik vienkārša. Šeit viena pēc otras veidojas dziļas karsta kritenes, tostarp arī slavenākā kritene Lietuvā un Baltijā – Karves ala.

Ziemeļrietumos no Karves alas plešas Mantagailišķa muižas mežs (Gojelis), kur pēdējās desmitgadēs izveidojušās daudzas iespaidīgas karsta kritenes. 2011. gadā ģeologi starp tām pamanīja kādu īpašu veidojumu – patiesībā tās bija divas cieši līdzās esošas kritenes, kas turpinājās kā šaura eja lejup līdz aptuveni 3,5 metru dziļumam. Tobrīd šajā vietā bija apmetušies āpši, un tā kritene ieguva nosaukumu Āpšu ala.

Jau 2012. gadā uz Āpšu alu tika izbūvēta ainaviska dabas taka, kas ved cauri karsta kritenēm – kopumā šeit cieši līdzās atrodas vismaz 13 kritenes, un dažas no tām ir pat iespaidīgākas par Āpšu alu. Nedaudz nostāk no takas atrodas vēl divas vārdā nosauktas kritenes – Lapsas ala (Lapės ola) un Ģeologu bedre (Geologų duobė).

Tā kā karsta kritenes šeit veidojušās salīdzinoši nesen, iespējams aplūkot arī to atsegtās devona periodā veidojušās ģipšakmens klintis. Ūdens šos iežus samērā ātri šķīdina un noārda.

406 | 16-04-2026

Pirmās ievērojamākās klintis Mēmeles krastos ir Tabokines atsegums. Šie klinšu atsegumi atrodas upes kreisajā krastā, Lietuvas pusē, savukārt nedaudz lejpus pa straumi neliels atsegums atrodas arī Latvijas krastā.

Tabokines atsegums izveidojies apmēram 10–11 metrus augstā krasta nogāzē un stiepjas aptuveni 130 metru garumā. Klintīm izšķirami divi stāvi.

Augšdaļā, aptuveni 3–4 metru augstumā, atsedzas salīdzinoši cietāks dolomīta slānis, kas pieder Istras svītai. Šeit iespējams atrast pirīta drūzas un limonīta ieslēgumus, kā arī kavernas (dobumus) ar kalcīta kristāliem. Istras svītas nogulumos sastopami seno gliemeņu (Naticopsis sp.), gliemežu (Platyschisma uchtensis Keys) un pleckāju (Cyrtospirifer tenticulum Vern.) pārakmeņojumi. Ceļš ved cieši gar klintīm, un plaisainajos dolomīta slāņos ieaugušas koku saknes; nereti šeit notiek iežu nobrukumi.

Zem dolomīta slāņa atrodas stāva, nobirām klāta nogāze. Savukārt pie upes līmeņa, laikā, kad Mēmelē ir zemāks ūdens līmenis, aptuveni 1,5–2 metru augstumā atsedzas apakšējais klinšu stāvs, kas pieder Tatulas svītai. Šeit redzams dolomīts, kaļķakmens, māli, konglomerāti un brekčija.

1959. gadā tika uzsākta augšējā — Istras svītas dolomīta slāņa — ieguve, materiālu transportējot pāri upei uz Latvijas pusi, kur darbojās tuvumā esošais kaļķa ceplis. Vietējie iedzīvotāji iebilda pret ainavas izkropļošanu, un darbi drīz tika pārtraukti.

405 | 15-04-2026