Tuvu diženo Ramātu klinšu noslēgumam atrodas liela, plaša ala — Spulgsūnas ala. Šī ala nav gara — ap 8,5 metrus, toties tā ir neparasti plaša — līdz 4,1 metru plata un pie ieejas ap 4,8 metrus augsta.

1978. gadā alā lielā platībā auga neparasta sūna — alu spulgsūna (Schistostega pennata). Šī sūna spēj brīnišķīgā zaļgani zeltainā krāsā atstarot pat vāju gaismu, radot mānīgu iespaidu, ka tā tumsā spīd. 1978. gadā šī suga bija apzināta tikai dažās Latvijas vietās un tika uzskatīta par ļoti retu. Arī mūsdienās tā ir reta, Sarkanajā grāmatā iekļauta suga, tomēr apzinātas jau vairāk nekā 80 spulgsūnas atradnes Vidzemē, Latgalē un Sēlijā.

Diemžēl Spulgsūnas alā šī skaistā sūna vairs nav atrodama — šī suga ir ļoti jutīga pret dažādiem traucējumiem. Sevišķi bīstama tai ir atklāta uguns, kvēpi!

383 | 16-02-2026

Krauļukalna ala atrodas Krauļukalna ieža sākuma daļā, apmēram 130 metrus lejpus Braslas HES aizsprosta.

Alai ir plaisas forma, un tā ir ļoti šaura — līdz 6 metrus augsta un ap 10 metrus dziļa. Plaisas augšdaļā, ap 3,5 metrus virs alas pamatnes, atrodas “logs” — vēl viens atvērums.

382 | 11-02-2026

Lejpus Braslas HES dambja sākas krāšņākais Braslas ielejas posms. Šeit vairāku kilometru garumā abos upes krastos redzami brīnišķīgi un interesanti smilšakmens klinšu atsegumi.

Pirmais no tiem (ja neskaita nelielo smilšakmens klinti Naidalu strauta kreisajā krastā pie ietekas Braslā) ir Krauļukalna iezis.

Šī iespaidīgā klints ir arī viena no interesantākajām. Klints sākumā atrodas plaisai līdzīgā, ap 10 metrus garā Krauļukalna ala. Tā gan ir salīdzinoši necila. Drīz klints sasniedz ievērojamu augstumu, un upes straume tai cieši piekļaujas. Tālāk gar klints pamatni vairs nevar paiet, tādēļ nākas doties atpakaļ un kāpt augšup — gar klints augšmalu ved Braslas ielejas apbrīnotāju iestaigāta taciņa.

Arī no takas daudzviet paveras skaisti skati uz Krauļukalna iezi. Jau drīz jānokāpj stāvā gravā — šeit plūst strautiņš, kas, sasniedzot klints malu, vertikāli krīt tieši Braslā. Tas ir ap 6 metrus augstais Krauļukalna pirmais ūdenskritums — vasarā niecīga tērcīte, toties ziemā viens no skaistākajiem leduskritumiem Latvijā.

Turpat, jau pašā Krauļukalna ieža lejasdaļā, atrodas vēl viena grava. Te meklējams izcilākais šīs klints dabas brīnums — Krauļukalna Ledus alas ūdenskritums. Cits strautiņš pēdējās desmitgadēs te izveidojis lielu nišu. Pats strauts krīt tai pāri, veidojot ap 5–6 metrus augstu ūdenskrituma tērcīti. Ziemās šeit izveidojas, šķiet, interesantākais leduskritums Latvijā. Milzīgo ledus stabu iespējams apiet riņķī, apbrīnojot gaismas spēles ledus slānī.

Šajā Braslas posmā cieši līdzās atrodas vairāki klinšu atsegumi. Upes labajā krastā viens pēc otra seko Varšavu iezis, Krauļukalna iezis un Jāņavārti. Bieži vien Krauļukalna iezi vai tā ziemeļu daļu dēvē par Varšavu iezi. Te var vainot gan zīmi ar uzrakstu “Varšavu iezis”, kas novietota tieši pretī Krauļukalna ieža sākuma daļai, gan arī ne vienu vien karti, kurā Krauļukalna ieža vietā rakstīts “Varšavu iezis”.

Šobrīd viss ir iegājies vienkārši: Braslas labajā krastā augšpus Braslas HES aizsprosta (t. i., citur) atrodas Varšavu iezis, bet lejpus Braslas HES — Krauļukalna iezis. Starp tiem ir Naidalu strauta ielejas veidots pārtraukums.

Tiesa, šis nosaukumu “jautājums” nav tik viennozīmīgs. 1980jos gados izcilais novadpētnieks Guntis Eniņš centās noskaidrot Braslas iežu nosaukumus. Vietējie iedzīvotāji nav zinājuši, kā šīs klintis saucamas. Tikai Aņītu mājās tolaik dzīvojošais 90 gadus vecais Jānis Martinsons norādījis, ka Varšavu māju zemē esošo iezi, kas atrodas pie upes, saukuši par Varšavas klinti – un tikai 1920jos gados virs šīs klints uzcelta Krauju saimniecība. Acīmredzot, šādi tomēr saukts tieši tagadējais Krauļukalna iezis.

381 | 11-02-2026

Dienvidos no Rīgas–Valmieras šosejas Braslas krastos aptuveni 3–4 kilometrus garā posmā atrodams liels daudzums krāšņu smilšakmens klinšu. Daudzām no tām ir savi nosaukumi, un nav brīnums, ka tie nereti sajūk.

Šāds liktenis piemeklējis arī Varšavu iezi. Krūmos paslēpušos klinti vairums laivotāju pat nepamana, taču 90 metrus tālāk, jau lejpus HES dambim, sākas nākamā klints — skaistais Krauļukalna iezis. Un še tev — pie Krauļukalna ieža sākuma daļas upes krastā stāv pret laivotājiem pavērsta zīme ar uzrakstu: “Varšavu iezis”. Neticiet tai!

Īstais Varšavu iezis atrodas pirms Naidalu strautiņa un pirms Braslas HES dambja. Tas ir krietni vien pieticīgāks nekā Krauļukalna iezis. Klints atrodas atstatus no ūdens, turklāt tā nav īpaši gara — aptuveni 90 metrus. Vertikālās smilšakmens sienas augstums sasniedz apmēram 7 metrus. Gaujas svītas smilšakmens Braslas krastos ir īpaši krāšņs — arī Varšavu iezī tas ir skaists un interesants. Smilšakmeni klāj daudzveidīgi ķērpji un sūnas.

Netālu uz ziemeļiem, pašā ūdenskrātuves krastā, atrodas zemu klinšu virtene (lielākā daļa no tām atrodas zem ūdens) — tās var uzskatīt par Varšavu ieža sākuma daļu.

Ziemeļrietumos no Varšavu ieža un netālu no Valmieras šosejas vecupes krastā atrodas vēl mazāk zināmais Podnieku iezis. Savukārt pretējā Braslas ūdenskrātuves krastā atrodas skaistais Aņītes Garais iezis.

Klintis nosauktas netālo Varšavu māju vārdā — agrāk tās atradās Varšavu īpašumā. Mājas un to nosaukums redzamas arī 19. gadsimta beigu kartēs.

380 | 10-02-2026

Simtgades kritene ir salīdzinoši nesen – 2018. gadā – izveidojusies karsta kritene, viena no daudzajām Skaistkalnes apkārtnes karsta kritenēm. Tā kā 2018. gadā pagāja 100 gadi kopš Latvijas neatkarības pasludināšanas, kritene, attiecīgi, ieguva nosaukumu – Simtgades kritene.

Šī kritene atrodas nedaudz atstatus no iespaidīgākajām Skaistkalnes kritenēm, tuvāk Mēmelei. Pieejot tuvāk upei, pretējā upes krastā, Lietuvas pusē ir redzama viena no retajām Lietuvas alām – Velnapils ala.

379 | 7-02-2026

Vietām Latvijā dolomīta iežos sastopami cilvēka veidoti pagrabi un alas. Arī Amatas ielejā ir šādi cilvēka veidoti pagrabi – Iļāku alas.

Dabiski veidojušās alas dolomīta iežos ir daudz lielāks retums. Netālu no Iļāku alām, Dambja iezī, atrodas viena no tām – Bruņa ala.

Šī ala nav viegli atrodama – tā atrodas atstatus no upes, augstu virs tās, tuvu ielejas augšmalai. Šajā posmā Dambja ieža klinšu atsegums vairs nebūt nav tik iespaidīgs kā pie dambja – te tas ir tikai pāris metrus augsts.

Alas ieeja ir maza – ja gribas tajā ielīst, nākas mesties četrrāpus. Iekšpusē tā gan kļūst augstāka – vietām pat līdz 2 metriem.

Uzmanīgāk aplūkojot alas iekšpusi, var pamanīt, ka abas alas puses savstarpēji sakrīt – tā faktiski ir plaisa. Vietām ala ir tikai 20 cm plata, tomēr tajā izdevies ielīst 21,5 metru dziļumā – tālāk plaisa kļūst pavisam šaura.

Savdabīgas ir arī alas sienas – vietām tās klāj kaļķiežu notecējumi, bet citviet uz dolomīta plātnēm redzama mīksta, balta masa – mitra karbonātu minerālu mikrokristālu masa (t.s. “Mēness piens”). Lūdzu, neaiztieciet to – tas ir retums! Agrāk šeit bijuši arī stalaktīti.

Bruņa alu, visdrīzāk, ir veidojis ledājs – ar savu milzīgo masu tas šajā vietā ir pašķīris dolomīta slāņus. Līdz ar to ala ir vismaz 12–15 tūkstošus gadu veca, lai gan, iespējams, pat vēl vecāka. Attiecīgi – šī ir vecākā ala Latvijā!

Ala, protams, vietējiem iedzīvotājiem bijusi labi zināma. Agrāk šī Amatas ielejas nogāze bijusi krietni kailāka – klintis no upes varēja labi saskatīt un, iespējams, no tālienes bija redzama arī ala. Mūsdienās ieleju klāj mežs.

Pastāv nostāsti, ka alā no vajātājiem cilvēki slēpušies jau 1905. gadā, taču savu nosaukumu tā ieguvusi nesenākos laikos. Saskaņā ar nostāstiem, alā no izsūtīšanas laiku pa laikam no 1949. līdz 1956. gadam slēpies Amatu māju iedzīvotājs Bruno Vilnītis (Brunis) (1927–2008). Bruni vairākkārt centušies notvert, tomēr viņam vienmēr izdevies paslēpties Amatas ielejas mežos un alās (1.).

Pats Brunis apgalvojis, ka šajā alā neesot slēpies (tās vietā viņš novadpētniekam Guntim Eniņam ir norādījis citu, vēl nomaļāku alu), tomēr citi vietējie iedzīvotāji tam nepiekrīt. Piemēram, kādreiz bērnus, kuri līduši Bruņa alā, pārbiedējis bārdains vīrs, kas tajā sēdējis uz salmiem.

Izmantotie avoti

1. Brunis Vilnītis, Mežabrāļi. Apmeklēts 2026. gada 13. janvārī.

378 | 13-01-2026

Pirmais no trim Aņītes iežiem ir Aņītes Garais iezis. Šo sārti oranžo smilšakmens klinti raksturo divi īpaši aspekti: tā ir ļoti gara (dažādi mērījumi uzrāda garumu no 380 līdz 420 metriem) un tā atrodas ezeram līdzīgās Braslas ūdenskrātuves krastā.

Braslas ūdenskrātuve ir salīdzinoši sen izveidota — pirmais HES dambis šeit tika uzcelts 1925.–1927. gadā un ražoja elektrību līdz 1970. gadam. Dambja būvniecībai tika izvēlēta tieši vieta pie Aņītes iežiem, jo šeit upes ieleja bija šaura un dziļa. Jauna HES tika uzcelta 2000. gadā, taču dambja vieta un augstums (aptuveni 4 metri) nav mainījušies — mainījās tikai pašas HES atrašanās vieta.

Līdz ar to Aņītes Garo iezi jau aptuveni gadsimtu apskalo nevis straujā upe, bet gan daudz mierīgākie ūdenskrātuves ūdeņi.

Klints stiepjas gandrīz nepārtraukti gar diviem agrākās upes gultnes kreisā krasta līkumiem. Vidusdaļā klints veido pussalu — izcilni.

Virs Aņītes Garā ieža no Valmieras šosejas Braslas HES virzienā ved taka, no kuras paveras skaisti skati pāri ūdenskrātuvei.

377 | 10-01-2026

Aņītes Vidējais iezis ir salīdzinoši mazāk izteiksmīgs nekā abi pārējie Aņītes ieži, tomēr arī šī klints ir ļoti skaista.

Lielākais trūkums, kas mazina šīs klints iespaidu, ir tas, ka tā atrodas nevis pie upes, bet gan ceļa malā, aiz krūmāja. Vasarā to no ceļa gandrīz nemaz nevar saskatīt.

Tomēr, izejot cauri krūmājam un nonākot pie pašas klints, paveras skaists skats. Aņītes Vidējais iezis veidots no sevišķi krāšņa smilšakmens — te mijas oranžsarkanās un gaišākās, dzeltenīgās iežu joslas.

Klints vidusdaļā atrodas glīti veidota, sekla niša. Iespējams, kāds te savulaik sācis veidot pagrabu, bet ieceri pametis.

376 | 09-01-2026

Aņītes Augstais iezis ir pēdējais no trim Aņītes iežiem un, visdrīzāk, arī augstākais no tiem.

Vairums Braslas ielejas apmeklētāju — gan gājēji abos krastos, gan laivotāji — pašu iezi nemaz neredz. Lielākā klints daļa ir paslēpta kraujas vidusdaļā aiz blīviem krūmiem, un tikai klints sākumā un beigās tā “noiet” lejup līdz Braslas krastiem. Savukārt Braslas kreisā krasta taka ved virs klints. Tiem, kuri tomēr vēlas iezi apskatīt tuvāk, nākas saņemties un doties uz krāšņo Augstā ieža vidusdaļu, kāpjot augšup pa krūmaino krauju no Slaktūža upītes klints puses.

Sasniedzot šo klints daļu, paveras lielisks un rets skats. Sārtā Gaujas svītas smilšakmens klints veido augstu, vienlaidus sienu, ko klāj neparasti bagāts un krāsains ķērpju un sūnu klāsts. Reti kura klints šajā ziņā ir tik daudzveidīga un interesanta — ja ir laiks, ir vērts pakavēties un izbaudīt šo dabas gleznu, protams, neko nebojājot.

Uzrakstu klintī, par laimi, nav daudz, taču… šeit var piedzīvot arī reliģiskas atklāsmes. Klintī kāds ir pēc iespējas dziļi un rūpīgi iegravējis vairākus Bībeles pantus.

375 | 09-01-2026

Slaktūža upītes klints ir sava veida Aņītes Augstā ieža turpinājums. Kopš 330 kV elektropārvades līnijas izbūves 1960jos gados šeit tiek izcirsti krūmi un, visdrīzāk, tas veicina arī augsnes eroziju. Tomēr, iespējams, šī klints te atradās jau pirms elektrolīnijas izbūves.

Pie klintiņas paveras arī skats uz 200 metrus attālo Slūnu iezi Braslas krastā.

374 | 09-01-2026