Tas šķiet pat nedaudz savādi – bet Latvijā ūdenskritumu tiešām ir vairāk nekā Igaunijā. Nav šaubu: Igaunijas dižākie ūdenskritumi pārspēj Latvijas ūdenskritumus gan augstumā (26-28 metrus augstais Valastes ūdenskritums), gan ūdens daudzumā (Narvas ūdenskritumi pēc ūdens daudzuma būtu vieni no lielākajiem Eiropā…, ja vien tas tur tecētu). Daudzi Igaunijas ūdenskritumi ir ļoti skaisti un iespaidīgi, pārspējot bezmaz visus Latvijas ūdenskritumus jebkuros parametros. Ja ir iespēja – noteikti apskatiet!

Kopumā Igaunijā autors apzinājis 54 ūdenskritumus, kuru augstums pārsniedz 1 metru (jau kopš senākiem laikiem Igaunijā piemērots standarts). Toties Latvijā 1 metra augstumu pārsniedz vismaz 95 ūdenskritumi, taču, visdrīzāk, tādu ir vairāk.

Un kā ir Lietuvā? Līdz nesenam laikam šķita, ka Lietuvā vispār nav neviena īsta ūdenskrituma. Tagad Lietuvā ir apzināti divi ūdenskritumi: 1,5 m augstais Lielais Vilsas ūdenskritums un 1,1 m augstais Apakšējais Vilsas ūdenskritums.

Kas ir un kas NAV ūdenskritumi?

Vispārpieņemti ūdenskritumu standarti neeksistē. Ūdenskrituma definīcija ir apmēram šāda: tas ir spējš upes vai strauta kritums pāri kraujai vai slīpumam. Taču nav stingri noteikts, cik augstam un platam ir jābūt vismazākajam ūdenskritumam, cik lielam ūdens daudzumam tajā būtu jāplūst, cik dienas gadā tam “jādarbojas” un pār ko tieši būtu jākrīt pāri.

Tomēr, nebūtu interesanti par ūdenskritumu uzskatīt katru upes kritienu pāri straumē iekritušam kokam vai mākslīgam aizsprostam. Paskatoties uz krāšņajiem Islandes vai Norvēģijas ūdenskritumiem, vairs negribas lielīties arī ar 20 cm augstiem slieksnīšiem Latvijas meliorācijas grāvjos.

Autors piedāvā šādus Latvijas ūdenskritumu kritērijus:

• Augstums ir vismaz 1 metrs, kuru var veidot arī mazāku pakāpju summa līdz 20 metrus garā upes vai strauta posmā.
• Ūdenim ir jākrīt pāri pamatiežu slāņiem. Latvijā tādi ir pirmskvartāra ieži – dolomīts, smilšakmens, kā arī morēna, kūdra vai sapropelis. Neskaitās tādi kritumi, kuri ir izveidojušies pāri laukakmeņu krāvumiem, koku sanesumiem vai mākslīgi veidotiem šķēršļiem.
• Kritumam ir jābūt vertikālam vai ļoti stāvam (vairāk par 35 grādiem).
• Ūdenskritums var būt arī sezonāls, t.i. tas var plūst pat tikai dažas nedēļas gadā. Taču tad tajā ir jābūt saskatāmai ūdens straumei. Nederēs iedobe smilšakmens klintī, kurā ne reizi nav redzēta ūdens plūsma.

Liela daļa Baltijas, tajā skaitā Latvijas, ūdenskritumu nav pilnīgi dabiski. Baltijā augstāko – Valastes ūdenskritumu – izveidojis 19. gadsimta meliorācijas grāvis, krāšņais Septiņavotu Lielais ūdenskritums krīt pāri šūnakmens karjera kraujai un neparastais Staldzenes ūdenskritums ir izveidojies Ventspils ostas molu dēļ. Tomēr autors šos pieskaita īstiem ūdenskritumiem, jo tie atbilst kritērijiem.

Latvijā ir arī divi līdz nepazīšanai pārveidoti dabiskie ūdenskritumi: Alekšupītes ūdenskritums un Vaidavas Grūbe. Šos ūdenskritumus klāj cilvēka būves – dzirnavu (HES) dambji, taču, pēc tradīcijas, pieskaitām arī šos ūdenskritumus.

Īpašu vietu šajā uzskaitījumā ieņem staburagi – vietas, kur ūdens krīt pāri avotkaļķu veidojumiem. Latvijā ir samērā daudz staburagu, taču vairumā no tiem neveidojas īsti ūdenskritumi – avotu ūdens tajos nolīst pāri lēzenām pakāpēm. Tā drīzāk ir ūdens notecēšana pāri stāvai nogāzei nevis īsts ūdenskritums. Tomēr Raunas Staburags un vēl daži staburagi veido arī īstus ūdenskritumus.

Par sarakstu

Saraksts ir sadalīts šādās daļās:

• Pastāvīgie ūdenskritumi – ūdens tajos krīt gandrīz visu gadu. Tas var izsīkt sausākajās vasaras nedēļās.
• Sezonālie ūdenskritumi – ūdens straume tajos tek tikai brīžiem, dažos gadījumos – tikai dažas nedēļas gadā.
• Krāces – upes vai strauta kritumi, kuri ir zemāki par 1 metru, kritumi pāri laukakmens krāvumiem. Krāču saraksts vēl ne tuvu nav pilnīgs.

R3 | 14-11-2024

Krāšņākā upes ieleja Latvijā – Gaujas senieleja – Siguldā sasniedz savu maksimumu gan dziļumā, gan krāšņumā. Šeit Gaujas ieleja sašaurinās līdz aptuveni 1 kilometram un tās dziļums vietām pārsniedz 85 metrus.

Siguldā gan Gaujas, gan tās pieteku (Vējupīte, Lorupe, Vikmeste un daudzas citas) krastos ir vairāk, kā 100 pamatiežu atsegumu, kuros ir atsegts trauslais devona Amatas un Gaujas svītas smilšakmens. Pilsētas austrumu daļā vietām redzams arī krietni vien cietākais Amatas svītas lodīšu smilšakmens. Vietām (piemēram, pie Beites kraujas) atsedzas arī daudz jaunāks iezis: avotkaļķis, kuru kopš ledus laikmeta beigām (no ģeologa viedokļa – pavisam, pavisam nesen) pēdējos gadu tūkstošos ir izgulsnējuši avoti.

Šīs klintis vietām Siguldā veido krāšņus klinšu kanjonus (Sateseles kanjons, Kraukļu aiza, Iežu grāvis un citi), alas (Gūtmaņala, Velnala, Mazā Velnala, Pēterala un citas), no tām izplūst interesanti avoti (Gudrības avotiņš, Gūtmaņalas avots, Sateseles pilskalna avoti un citi).

Ūdenskritumi

Siguldas pilsētā atrodas arī vismaz 8 ūdenskritumi, kuru augstums pārsniedz 1 metru. Vēl divas kāples – Vējupītes ūdenskritumi – ir zemākas par 1 metru, tomēr arī tās tradicionāli tiek uzskatītas par ūdenskritumiem. Paradoksālā kārtā sanāk, ka, ja abas Vējupītes ūdenskritumu kāples skaitītu kopā, tā augstums ievērojami pārsniegtu 1 metru un tas būtu uzskatāms par pilnvērtīgu ūdenskritumu. Tomēr kāples atrodas pietiekami tālu viena no otras, lai tās neveidotu vizuāli vienoti uztveramu objektu.

Visdrīzāk, ūdenskritumu skaits pilsētā ir lielāks: lai tos atrastu, pēc spēcīgām lietavām vai, kūstot sniegam, būtu jāapseko nomaļākas Siguldas gravas un klintis.

R2 | 12-08-2024

Cilvēks ir pretrunīga būtne — daži iznīcina lielus un senus kokus, citi dara visu, lai tos aizsargātu. Latvija šajā ziņā nav izņēmums: šad tad dzirdam šausminošas ziņas par kādu milzu koku, kas nogāzts, lai būvētu jeb “novērstu briesmas” autobraucējiem, kuri nevar noturēties uz ceļa.

Taču kopumā Latvijā mīl lielos kokus.

Gadsimtu ilgi dižkoku meklējumi

Latvijas dižāko koku meklējumi turpinās jau vairāk, kā 100 gadus.

Arī dižkoku kritēriju izstrādei ir gadu desmitos mērāma vēsture. Pašlaik Ministru kabineta noteikumos 54 koku sugām ir noteikti kritēriji minimālajam apkārtmēram 1,3 m augstumā un minimālajam augstumam. Tikai 25 no tām ir vietējās koku sugas. (1.).

Lai gan katru koku, kurš pārsniedzis šīs minimālās prasības, likums aizsargā automātiski, ir svarīgi tos visus atrast un reģistrēt. Tas ir sabiedrības kopdarbs: katrs var iesūtīt savus atradumu datus. Šobrīd Latvijā ir reģistrēti vairāk kā 11 500 šādu dižkoku un to skaits turpina pieaugt.

Diemžēl, datiem par šiem kokiem nav tik vienkārši piekļūt, bet daudzus dižkokus var redzēt publiskā Latvijas dabas teritoriju un pieminekļu kartē. Starp citu, šai sistēmai dots nosaukums “Ozols”! Ļoti plaša un izvērsta informācija par Latvijas dižkokiem ir Julitas un Ata Klušu mājaslapā dziedava.lv (2.) – tā ir pārpilna ar datiem un attēliem!

Ozoli – Latvijas koku karaļi

Latvijā ir viena vietējā ozolu suga – parastais ozols (Quercus robur).

Ozolus pie mums ciena. Lai gan ozola koksne ir ļoti vērtīga, daudziem mežu īpašniekiem ir paradums ozolus saudzēt pat kailcirtēs “jo tas taču ir ozols”.

Tomēr ozoliem īpaši nozīmīga ir Latvijai raksturīgā viensētu kultūrainava. Mums kopumā patīk dzīvot mājās, kuras ir pārsimts metrus vai pat kilometrus atstatu no citām mājām. Ap katru lauku sētu sevi cienošs saimnieks laika gaitā izveido nelielu parku, kas pasargā mājas no vēja, vasaras karstuma un liekiem kaimiņu skatiem uz sētā notiekošo. Tradicionālā Latvijas lauku sēta daudzējādi pārņēmusi 19. gadsimta muižu piļu plānojumu: lievenītis ar kolonnām un kāpnēm, aleja un – pašam savs ainavu parciņš ap māju! Latvijā ir vairāk nekā 70 tūkstoši šādu viensētu un vairumam no tām ir savi “parciņi”. Īpaši vēlams koks šādos piemājas parciņos ir ozols, jo tas tik viegli nelūst, tam ir ilgs mūžs, un… tas taču ir ozols!

Ozoli veido lielāko daļu no vairāk kā 11 500 Latvijas dižkokiem. Dižozolam ir jābūt vismaz 4 metru apkārtmēram vai 32 metrus augstumam. Vairāk nekā 1000 ozolu apkārtmērs pārsniedz 5 metrus.

Par šo sarakstu

Zemāk ir uzskaitīti 12 Latvijas lielākie ozoli ar lielāko apkārtmēru. Katrs no šiem kokiem ir brīnišķīgs dabas piemineklis un šeit “lielākais” pat nenozīmē “iespaidīgākais”. Autoru visvairāk pārsteidza viens no “mazākajiem” šajā sarakstā – Staišu ozols.

Diemžēl nav iespējams noteikt šo ozolu vecumu – koku serde ir zudusi un gadskārtu gredzenus vairs nevar saskaitīt. Visticamāk, šo koku vecums ir starp 400 un 600 gadiem.

Dižkoki ir mainīgi dabas pieminekļi un šis saraksts turpmākajos gados var mainīties. Nav vairs īpašu cerību, ka izdosies atklāt jaunus, līdz šim nezināmus milzu ozolus, taču, daļa no sarakstā iekļautajiem kokiem tuvojas sava mūža beigām. Varbūt tie priecēs mūs vēl dažus gadu desmitus, bet varbūt skumja ziņa pienāks jau rīt. Latvijas koku entuziasti ir apzinājuši, ka viens koks var apsteigt citus. Piemēram, Sējas ozols “stāv uz vietas”, bet Dambju ozols (vismaz līdz 2024. gada septembra zibens spērienam) strauji palielina savu izmēru.

Izmantotie avoti

1. Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vispārējie aizsardzības un izmantošanas noteikumi, Likumi.lv. Izmantots 2024. gada 25. maijā.
2. Diži koki – dižkoki, īpatnējie un kultūrvēsturiskie koki, Dziedava.lv. Izmantots 2024. gada 25. maijā.

R1 | 26-05-2024